1918. gada 5. decembrī izveidotā pirmā neatkarīgās Latvijas tiesa – Rīgas apgabaltiesa – tāpat kā citas apgabaltiesas 1940. gadā likvidēja līdz ar Latvijas Republikas okupāciju un pārveidi atbilstoši PSRS tiesu sistēmai. Padomju okupācijas laikā apgabaltiesas Latvijā nepastāvēja, darbojās tikai Latvijas PSR tautas tiesa un Augstākā tiesa.

Līdz ar likuma “Par tiesu varu” stāšanos spēkā 1993. gada 1. janvārī lika pamatu apgabaltiesu atjaunošanai un kopš 1996. gada vairs nepastāvēja līdzšinējā uzraudzības kārtība, kad bija noteikta pārsūdzēšanas iespēja tiesu sistēmas augstākajām amatpersonām. Tās varēja izteikt protestu spriedumu uzraudzības instancē atbilstoši tam, kur lieta bija izskatīta.

Tiesas priekšsēdētāja Jāņa Muižnieka vadībā

1994. gada 30. martā Saeima iecēla Jāni Muižnieku par Rīgas apgabaltiesas tiesnesi un apstiprināja par tiesas priekšsēdētāju. Viņam tiesu nācās veidot faktiski no nulles, un tas varēja notikt, pateicoties viņa saimnieciskajām dotībām, jo bija jārisina gan telpu un to iekārtošanas jautājumi, gan personāla un atalgojuma problēmas. Viņš uzskatīja, ka ir jāpanāk, lai cilvēks, kas ienācis Rīgas apgabaltiesas vēsturiskajā ēkā, jau pēc telpu iekārtojuma vien justu, ka šis ir likuma un tiesību aizsardzības templis.

Vēl 1995. gada marta sākumā Rīgas apgabaltiesas ēkā tikai pie vienas no tās daudzajām telpām bija attiecīgs uzraksts trešajā stāvā, aiz kurām strādāja tiesas priekšsēdētājs un viņa sekretāre. “Pirms tam notika ilga sarakste ar Tieslietu ministriju par visu telpu nodošanu Rīgas apgabaltiesas vajadzībām, nespējot pieņemt darbā nepieciešamos darbiniekus un izveidot atbilstošu tiesnešu korpusu,” atceras J. Muižnieks.

Kā pirmo kandidātu Rīgas apgabaltiesas tiesneša amatam uzrunāja Eduardu Pupovu, kurš tobrīd strādāja Tieslietu ministrijā. Viņu Saeima apstiprināja tiesneša amatā jau 1994. gada 15. jūnijā, taču līdz pat tā gada oktobrim nenotika nekādas izmaiņas telpu nodošanā Rīgas apgabaltiesas vajadzībām, jo vēsturiskajā ēkā Brīvības bulvārī 34 joprojām atradās gan Tieslietu ministrija, gan Augstākā tiesa.

1995. gadā, apstiprinot amatā pārējos tiesnešus, nolēma, ka viņi sākotnēji sēdēs savās esošajās darba vietās, galvenokārt citās tiesās, jo brīvu telpu Rīgas apgabaltiesas ēkā nebija. Tādēļ kādu brīdi pēc tiesas darbības faktiskās atjaunošanas 1995. gada 31. martā tiesnešiem izskatāmās lietas veda uz viņu atrašanās vietām un atpakaļ pēc nepieciešamības, – atceras E. Pupovs.

Draudzīga kolektīva spēks

Rīgas apgabaltiesā kopš pirmās tās darbības dienas līdz pat šim laikam joprojām nemainīgi strādā Civillietu tiesas kolēģijas kancelejas vadītāja Inta Simakova, kura augstu novērtē to, ka ir bijusi klāt vēsturiskajā laikā, kad tiesa veidojās, un var būt noderīga arī tagad, audzinot jauno tiesas sēžu sekretāru paaudzi. Daudzas no tiesnesēm savu karjeru savulaik sākušas, pildot tiesas sēžu sekretāra pienākumus, piemēram, Skaidrīte Buivide, Ligita Gavare, senatore Dzintra Balta.

Skaidrīte Buivide, kuru Rīgas apgabaltiesas tiesneša amatā Saeima apstiprināja 1995. gada 26. janvārī, dokumentālajā filmā “Rīgas apgabaltiesai 100” atceras šo kā lielu pārbaudījumu laiku, ko palīdzēja izturēt tas, ka mums bija un ir ļoti draudzīgs kolektīvs: “Varam būt lepni par to!” Filmu, kurā galvenā vērība veltīta tieši apgabaltiesas atjaunošanai, ikviens var noskatīties Tiesu administrācijas kanālā platformā YouTube. Vēstures liecības par tiesas izveides, darbības un atjaunošanas laiku tiek apkopotas un saglabātas tiesas muzejā.

“Demokrātiska un tiesiska valsts nevarētu pastāvēt bez neatkarīgas tiesu varas, kurā apgabaltiesai ir ierādīta centrālā loma, es nebūt nepārspīlēju,” uzsver Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs Māris Vīgants: “Apgabaltiesu izveide bija atslēgakmens stabilas tiesu varas arkas būvniecībā – ar to Latvija daudzējādā ziņā turpināja starpkaru laika tiesu varas tradīciju, nodrošinot tiesu varas kontinuitāti Latvijas Republikā.”