Iztiesātajā civillietā banka cēlusi prasību pret divām personām, vienu atbildētāju – parādnieci, kas saņēmusi aizdevumu, un pret otru – ķīlas devēju. Pret otru atbildētāju prasība celta tādēļ, ka viņa bija ķīlas devēja. Prasībā lūgts no parādnieces piedzīt parādu, piedziņu vēršot uz ķīlas devējas ieķīlāto nekustamo īpašumu Imantas ielā 25, Rīgā. Tas nozīmē, ka ar šo ķīlu – nekustamo īpašumu / privātmāju – bija nodrošināts aizdevums, kas nebija atmaksāts.

Lietas iztiesāšanas gaitā pirmās instances tiesa noraidīja otras atbildētājas  – ķīlas devējas pilnvarotās personas lūgumu par tiesvedības apturēšanu ierosināta kriminālprocesa dēļ, jo kriminālprocess par krāpšanu uzsākts pret citu šajā civilprocesā neiesaistītu personu. Apelācijas instances tiesā šāds lūgums nebija pieteikts, turklāt apelācijas instance ir tiesīga izskatīt lietu tikai apelācijas sūdzības robežās. Tas nozīmē, ka otrajā instancē var tikt izskatīti tikai tie prasījumi, kas ir iekļauti apelācijas sūdzībā.

Pretprasībā ķīlas devēja lūdza tiesu atzīt par spēkā neesošu ieķīlājuma līgumu un dzēst ierakstu zemesgrāmatā, kā arī noteikt lietā rokraksta ekspertīzi.

Tiesa noteica ķīlas devējas rokraksta ekspertīzi, kuru veica divi Valsts tiesu ekspertīžu biroja eksperti. Ekspertīzes atzinumā secināts, ka parakstu ieķīlājuma līgumā ir izpildījusi pati ķīlas devēja. Tiesa atzina, ka ar 2012.gada 12.novembra eksperta atzinumu ir pierādīts, ka ķīlas devējas parakstu 2007.gada 27.jūnija ieķīlājuma līgumā sadaļā „ķīlas devēja” ir izpildījusi pati atbildētāja, jo “eksperti ir atzinuši, ka sakritības ir būtiskas, stabilas un to daudzums veido individuālu pazīmju kopumu, kas ir pietiekams augstāk minētajam kategoriskajam apgalvojuma atzinumam”.

Lietā esošo pierādījumu kopums (par parādnieces saņemtā aizdevuma lietošanu maksājusi ķīlas devēja un viņas meita, savukārt nostiprinājuma lūgums hipotēkas nostiprināšanai taisīts 2007.gada 28.jūnijā pie zvērinātas notāres Antas Maldupes Krūmiņas un tas nav apstrīdēts) radīja tiesai pamatu atzīt, ka ķīlas devēja sev piederošo īpašumu ir ieķīlājusi apzināti.

Spriedumā atzīts, ka lietas materiāli neapstiprina ķīlas devējas pausto, ka viņa nav parakstījusi ieķīlājuma līgumu un ka viņa nav bijusi ieinteresēta kredīta līguma noslēgšanā. No aizdevuma līguma, ko ķīlas devēja noslēgusi ar citu personu, aizdodot tai summu, kas ir nedaudz mazāka par saņemto no bankas, redzams, ka viņa ir zinājusi par bankā ņemto parādnieces kredītu, jo līgumā ir atruna, ka aizdevuma summas izsniegšanas termiņš ir vienas dienas laikā pēc kredīta saņemšanas bankā.

Ņemot vērā konstatētos faktiskos apstākļus, ķīlas devējas pretprasība tika noraidīta. Atbildētāja iesniedza kasācijas sūdzību. Atsakot ierosināt kasācijas tiesvedību, Augstākā tiesa nav saskatījusi tādu materiālo vai procesuālo tiesību normu pārkāpumus, kas būtu noveduši pie lietas nepareizas izspriešanas, tāpēc nav pamata publiski par to izskanējušajām bažām.

Vēlāk, pēc tam, kad ķīlas devēja jau bija saņēmusi atteikumu ierosināt kasācijas tiesvedību, viņa vērsās Augstākajā tiesā ar pieteikumu par civillietas izskatīšanu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, prasot atcelt spēkā stājušos Rīgas apgabaltiesas spriedumu, jo privāttiesiskā kārtībā bija ieguvusi citu atzinumu no biedrības “Latvijas Neatkarīgo ekspertu asociācija”.

Ķīlas devēja pieteikumā Augstākajai tiesai argumentēja, ka:

•             tikai pēc sprieduma stāšanās spēkā viņai kļuvis zināms, ka tiesvedības laikā bija iespējams lūgt noteikt vairākas rokraksta ekspertīzes, kā arī iesniegt papildu pierādījumus, lai pierādītu savus apgalvojumus;

•             lietas izskatīšanas laikā viņai tikusi sniegta nekvalitatīva un neprofesionāla juridiskā palīdzība.

Augstākā tiesa ķīlas devējas pieteikumu noraidīja, jo tas pamatots ar jauniem pierādījumiem, kurus lietas dalībniekiem bija pienākums savlaicīgi iesniegt laikā, kad civillietu iepriekšējās tiesas instancēs iztiesāja pēc būtības. Minētajā Augstākās tiesas lēmumā, kas vairs nebija pārsūdzams, uzsvērts, ka “kasācijas instances tiesas judikatūrā, kas izveidojusies, analizējot Civilprocesa likuma 479.panta 1.punkta piemērošanas juridiskos aspektus, secināts, ka [..]šīs likuma normas mērķis nav vērsts uz to, lai dotu iespēju atcelt spēkā esošu tiesas spriedumu pierādījumu iesniegšanai, kas [..] bija jāizdara lietas izskatīšanas laikā.” Turklāt “lai apstākli atzītu par jaunatklātu Civilprocesa likuma 479.panta 1.punkta izpratnē, tam jāatbilst šādām pazīmēm:

1.            tas var ietekmēt tiesas nolēmumu pēc būtības par labu pieteicēja tiesībām un interesēm,

2.            tam bija jāpastāv lietas izskatīšanas laikā,

3.            tas nebija un nevarēja būt zināms pieteikuma iesniedzējam.

Nolēmuma atcelšana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem ir pieļaujama vienīgi tad, ja tiek konstatētas visas norādītās pazīmes,” uzsvērts Augstākās tiesas lēmumā.

Likuma “Par tiesu varu” 16.pants noteic, ka spriedums (arī lēmums), kas stājies likumīgā spēkā, ir izpildāms. Šādam spriedumam ir likuma spēks, visiem tas ir obligāts un pret to jāizturas ar tādu pašu cieņu kā pret likumu.

Tiesas spriedumu var atcelt tikai likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā. Civilprocesa likuma 203.panta piektā daļa noteic, ka spriedumam (arī lēmumam), kas stājies likumīgā spēkā, ir likuma spēks, tas ir obligāti izpildāms visā valsts teritorijā, un to var atcelt tikai likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā.

Atbildētāja ir izmantojusi tiesības pārsūdzēt sev nelabvēlīgo nolēmumu gan apelācijas, gan kasācijas kārtībā, līdz ar to Rīgas apgabaltiesas spriedums par piedziņas vēršanu uz viņai piederošo nekustamo īpašumu, pamatojoties uz kuru vēlāk tika rīkota nekustamā īpašuma izsole, stājās spēkā 2015.gada 26.martā.

Izskatot sūdzību par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas Zemesgrāmatu nodaļas tiesneša 2016.gada 16.februāra lēmumu lietā Nr. C60012816, apelācijas instance atzina, ka ķīlas devējas iebildumi par viņas paraksta neesamību uz ieķīlājuma līguma ir izvērtēti, izskatot lietu pēc būtības, un tiesai nav likumīga pamata vērtēt tos atkārtoti, izskatot jautājumu par nekustamā īpašuma izsoles akta apstiprināšanu. Ķīlas devēja nebija apšaubījusi izsoles likumību, bet gan spriedumu, kas stājies likumīgā spēkā un kas ir obligāti izpildāms.

Vienlaicīgi Rīgas apgabaltiesas lēmumā, ar kuru noraidīta ķīlas devējas blakus sūdzība par nekustamā īpašuma izsoles atzīšanu par spēkā neesošu, atzīts, ka uzsāktais kriminālprocess pats par sevi neliecina, ka tiesas spriedums būtu taisīts, pamatojoties uz viltotiem rakstveida pierādījumiem, un nedod pamatu tiesu izpildītājam nepildīt likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu”. Šis Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2016.gada 2.maija lēmums par izsoles akta apstiprināšanu un nekustamā īpašuma nostiprināšanu uz ieguvēja vārda nebija pārsūdzams un stājās likumīgā spēkā nekavējoties.

Ir būtiski norādīt, ka, izskatot pieteikumu par nekustamā īpašuma izsoles akta apstiprināšanu, tiesas pienākums ir pārliecināties, vai izsole ir organizēta un noritējusi atbilstoši Civilprocesa likuma normām un vai nav konstatējami tādi pārkāpumi, kuri būtu par pamatu izsoles atzīšanai par spēkā neesošu. Izskatot pieteikumu par izsoles akta apstiprināšanu, tiesa nepārvērtē spēkā esošu nolēmumu un tajā iekļautos faktiskos apstākļus, bet pārbauda zvērināta tiesu izpildītāja veikto procesuālo darbību atbilstību Civilprocesa likuma tiesību normām.

Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja Daiga Vilsone uzsver, ka “minētā lieta raisa pārdomas par personu izvēli, pilnvarojot pārstāvi dalībai civilprocesā, un nepieciešamību ieviest advokātu procesu arī pirmās un apelācijas instances tiesās.”

Raimonds Ločmelis, Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājas palīgs sabiedrisko attiecību jautājumos