Tiesnese: ir personas, kuras vienkārši nemāk dzīvot sabiedrībā

Cik nopietns sods ir piespiedu darbs, ko tas nozīmē personai, kurai nosaka šādu sodu? Uz šiem un citiem jautājumiem intervijā portālam TVNET atbild Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas priekšsēdētāja vietniece Signe Grīnberga.

Intervijas pirmo daļu lasiet šeit.

 

Cik bieži praksē tiek piemērots piespiedu darbs? Ko tas nozīmē personai, kurai šāds sods ir piespriests?

 

Pēc soda piespriešanas personai jādodas uz Valsts probācijas dienestu. Dienestam ir darba devēji, kuri ir gatavi nodarbināt personas, kurām ir piespriests piespiedu darbs.

 

Darbi ir dažādi: parkos, kapos. Darbs tiek veikts bez atlīdzības, bet darbs ir jāizdara, vai tas ir parkā grābt lapas, apkopt kapu kopiņas, veikt citus darbus. Ir arī darbi, kur jāiet pagrabi tīrīt un citas lietas. Parasti gan tie ir fiziski darbi.

 

Piespiedu darbu var piemērot no 40 līdz 280 stundām. Stundu apjomu, kāds piespriežams, vērtē, vērā ņemot nozieguma raksturu, personu, kura pastrādājusi noziedzīgu nodarījumu.

 

Šādu sodu piemēro visbiežāk kriminālpārkāpumiem un mazāk smagiem noziegumiem.

 

Kā jūs vērtējat – vai piespiedu darbs personas sodīšanai ir labāks/sliktāks nekā cietumsods?

 

Mēs nevaram pateikt – par katru, piemēram, narkotisko vielu lietošanu, glabāšanu, piespriedīsim piespiedu darbu. Nepieciešams vērtēt katru gadījumu individuāli. Ir būts vairākos cietumos, lai iepazītos ar apstākļiem. Pēc šo ieslodzījuma vietu apmeklēšanas ik reizi ir tā – piespriežot reālu brīvības atņemšanu, tu saproti, kādā vidē persona nonāks.

 

Brīvības atņemšanu ir grūtāk piespriest nekā alternatīvos sodus. Sākumā mēs par kriminālpārkāpumiem un mazāk smagiem noziegumiem cenšamies piespriest alternatīvo sodu, un tikai tad, ja persona nepilda nosacījumus, tiek piemērota reāla brīvības atņemšana. Protams, jāatceras, ka katrs gadījums tiek vērtēts atsevišķi un ir personas, kurām alternatīvos sodus nevar piemērot.

 

Runājot par personām, kuras nepilda nosacītajā sodā iekļautos pienākumus, nenāk uz piespiedu darbu, visticamāk, arī cietumsods tās nelabos. Diemžēl mūsu sabiedrībā ir tāda cilvēku kategorija, kura nepārtraukti pastrādā noziegumus.

 

Šādas personas nekāds sods nelabos?

 

Jā, arī manā praksē ir cilvēks, kurš no saviem 50 dzīves gadiem kādus 35 ir pavadījis cietumā. Šāds cilvēks vienkārši nemāk iekļauties sabiedrībā. Piemēram, arī ieslodzījuma vietās ir resocializācijas programmas, bet tās uz šādu cilvēku nestrādā – viņš nemāk dzīvot sabiedrībā, neizdarot noziegumus.

 

Šādu cilvēku ir daudz?

 

Neteiktu, ka daudz, bet ir.

 

Piemēram, ir arī pirmstermiņa atbrīvošana, kurai arī tiek noteikts pārbaudes laiks. Arī šeit ir dažādi. Tā pati elektroniskā uzraudzība. Kad tika sākts projekts, ieslodzītie gaidīja, kad varēs pieteikties. Pēc tam, kad tika izskaidrots, ko nozīmē elektroniskā uzraudzība, diezgan liels procents atbira, jo viņi saprata, ka to nevarēs izpildīt.

 

Kopumā par elektronisko uzraudzību. Cik ir tādu, kuri “iztur” noteikto laiku?

 

Elektroniskā uzraudzība strādā, bet ir maz cilvēku, kuri piesakās. Ir gadījumi, kad, apskatot personas dzīves vietu, tiek secināts, ka personas elektronisku uzraudzību nav iespējams realizēt.

 

Kāds, jūsuprāt, ir iemesls, kāpēc personas salīdzinoši maz piesakās uz elektronisko uzraudzību?

 

Tie varētu būt dzīves apstākļi. Kādā vidē persona vispār līdz ieslodzījumam ir dzīvojusi.

 

Piemēram, lai piemērotu elektronisko uzraudzību, personas dzīvesvietā jābūt elektrībai, interneta pieslēgumam. Arī dzīvokļa īpašniekam ir jāpiekrīt, ka tur atradīsies šī persona.

 

Tāpat, iespējams, salīdzinoši maz piesakās, jo saprot, ka tik drastiskus noteikumus nevarēs ievērot. Cilvēks, kuram piemērota elektroniskā uzraudzība, var iet uz darbu, bet tas, piemēram, jādara noteiktos laikos, pa noteiktu maršrutu.

 

Ja noteiktais netiek pildīts, personai jāatgriežas ieslodzījuma vietā. Vienlaikus personas, kurām tiek piemērota elektroniskā uzraudzība, pārsvarā to iztur, to gan precīzāk varēs teikt probācijas dienests.

 

Vai pie recidīva varētu būt vainojama vide, kurā persona uzturas?

 

Nevarētu teikt, ka sabiedrība vainīga. Bet tas, kādā vidē viņš atgriežas pēc soda izciešanas, noteikti. Te gan jāsaka, ka katrs ir savas laimes kalējs un katrs izvēlas savu dzīves ceļu. Ja persona ir nolēmusi neatgriezties vidē, no kuras nākusi, viņa arī neatgriezīsies. Ja cilvēkam ir stingrs mugurkauls, ja viņš saprot, ka cietumā ir sliktāk, viņš brīvībā atradīs darbu, pelnīs iztikai.

 

Turpinot par recidīvu. Arī jums praksē ir cilvēki, kuri kāpj uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem. Ko viņi saka, kā attaisno to, ka atkal ir izdarījuši noziedzīgu nodarījumu?

 

Ir daļa, kura godīgi pasaka, ka nespēs brīvībā atturēties no vielu lietošanas/tirgošanas, tas ir viņu dzīvesveids. Viņi pasaka – es, jums, godātā tiesa, nevaru apgalvot, ka brīvībā turpmāk neizdarīšu noziedzīgus nodarījumus.

 

Tāpat ir daļa, kuri tiesas priekšā skaisti stāsta, ka šis ir pēdējais gadījums, pēc soda izciešanas vairs jaunus noziegumus neizdarīs, piemēram, brauks uz ārzemēm pelnīt naudu, ārstēsies no atkarībām, taču prakse liecina, ka tie ir meli.